Mūsu tusiņš, komanda, grupa, vai sauciet to kā gribat, sastāvēja no trīs cilvēkiem. Manis, panka un Ježija.
Lielākam sirdsmieram es braucu ar vakara autobusu, savukārt panks gandrīz nokavēja rīta vilcienu, kā jau viņam tas pieklājas. Kad viņš pieskrēja, vilciens uzreiz sāka kustēties.
Jāsaka, ka panks un Ježijs ar lidmašīnu lidoja pirmo reizi, un viņiem viss bija liels brīnums, tāpēc viņi uzmanīgi pētīja lidostu un visu pārējo. Es savukārt priecājos, ka izvilku cilvēkus apskatīt pasauli. Ne viss bija ideāli, bet šī lieta ir svarīga un forša - biedri Rietumeiropā iepriekš nebija bijuši.
Mūsu lidmašīnīte
Gaidām geita atvēršanu. Man parasti veicas, un lidostā "Rīga" nav īpaši daudz cilvēku, kad es izlidoju. Lai gan tagad iekāpšanas kartes var izdrukāt tiešsaistē, tāpēc rindas jebkurā gadījumā īpaši netraucē. Kas traucē, ir drošības skeneri, it īpaši novilkt apavus, siksnu un šķidrumus likt maisiņos atsevišķi. Runā, ka drošības labums no šiem procesiem ir ārkārtīgi niecīgs, bet šis jautājums ir gandrīz reliģisks, gluži kā par vegāniem, kopirastiem un marihuānas legalizāciju, nemaz nerunājot par Romas pāvesta gondoniem.
Gaidām pacelšanos. Starp citu, aviokompāniju AirBaltic krievi mūždien apsaukā par loukostu. Tas galīgi tā nav: kompānija izmanto kombinēto modeli.
Tiem, kas galīgi nav tēmā: ir divu tipu kompānijas.
Tradicionālajām ir lielas biļešu cenas, toties tās nodrošina labāku servisu, un galvenais — "savienotās" biļetes ar pārsēšanos, kur tās uzņemas atbildību par kavējumiem un citām lietām pēc diezgan bargiem ES likumiem.
Otrās — loukosti, jeb diskaunteri, parasti lido point-to-point, tas ir, no vienas pilsētas uz otru ar tiešajiem reisiem, ar citām kompānijām parasti nekooperējas, meklēšanas sistēmās to biļešu parasti nav, jāskatās mājaslapā. Iepriekšējā rakstā es devu šādu kompāniju nosaukumus, pati zināmākā no tām — Ryanair.
Šī atšķirība — ir vispār pati svarīgākā tēma lidojumos, jo tā ļauj noriskēt, bet turklāt ietaupīt daudz, daudz eiriku. Noriskēt tāpēc, ka pārsēšanās, ja tādas nepieciešamas, jums nāksies organizēt pašiem, plus loukostiem ir ļoti daudz "slazdu", kā maksas bagāža, maksas čekins, neiespējamība kaut ko samainīt biļetē, lieli sodi par pārsvariem utt.
Loukosti parasti lido uz bomzīgām lidostām, kuras atrodas tālu no pilsētas centra, kas arī ir jāņem vērā, jo cena par autobusu līdz lidostai un patērētais laiks var iznīcināt ieguvumu, pērkot biļeti pie loukosta.
Vispār, vikipēdijā ir izzinoši uzrakstīts par loukostiem .
Tātad, AirBaltic - nav loukosts, jo kooperējas ar citām kompānijām lidojumiem ar pārsēšanos (mājaslapā var nopirkt savienotās biļetes pat uz eksotisko Islandi un Šrilanku), ir meklēšanas sistēmās. Vienīgā tā loukosta pazīme - vienkāršots serviss, plus biežas zemas cenas biļetēm un akcijas.
Mākonīši
Varavīksne
Vējdzirnavas
Eiropas ceļu mezgli rullē
Slīdošās ietves ar luksoforu. Fantasti ko tādu nebija paredzējuši, atšķirībā no pašiem celiņiem.
Pie bāra akvārijs, un tajā pudele. Smuki un atjautīgi.
Lidosta ir skaista un moderna, mēs gan tajā bijām neilgi. Tur iekšā ir tirdzniecības centrs un Valsts muzeja (Rijksmuseum) filiāle (bezmaksas).
Lūk tāds rats cīņas pret vēzi ietvaros, var piereģistrēties un skriet. Blakus vēl ir velotrenažieri, bet bija slapjš, un laika arī nebija, citādi būtu uzrāpies.
Es lidostā izlasīju, kas tas ir, bet aizmirsu. Domāju, ka vai nu Alberts Plesmans (aviokompānijas KLM dibinātājs), vai nu Entonijs Fokers (lidmašīnu ražošanas kompānijas dibinātājs, bankrotēja 1996. gadā).
No lidostas mēs paņēmām autobusu, lai ietaupītu laiku un naudu. Parasti cilvēki ņem ekspresvilcienu, un tad jau ar tramvaju nokļūst līdz viesnīcai, bet autobuss mūs uzreiz atveda netālu no tās. Diemžēl mēs nepaspējām nopirkt universālo elektronisko braukšanas karti (OV-card), bet bez tās autobuss maksāja 4 eiro no cilvēka. Īsta laupīšana, bet ko lai dara. Nezinu, vai OV-card vispār pārdodas lidostā, jo parasti to nopirkt var tikai centrālajā stacijā. Pieturas pašā lidostā un blakus tai visas ir ar elektroniskiem tablo, ērti.
Autobusa šoferis bija gados, ģērbies sniegbaltā kreklā, un vēl viņam trīcēja rokas. Mēs cerējām, ka tā ir slimība, kas viņam netraucē vadīt transportu. Serjoga vēl teica, ka šoferis esot pīpējis tieši darba vietā, bet es to neredzēju. Starp citu, pīpēt un pirkt marihuānu pašā lidostā un tai blakus ir stingri aizliegts. Nezinu, ko nu tur šoferis pīpēja, bet sekmīgi aizbraucām līdz muzeju laukumam, no kurienes kājām aizčāpojām uz viesnīcu. (Museumplein)
Interesanti tramvajs nokrāsots.
Pirmais, kas krīt acīs — neticams velosipēdu daudzums, ar kuriem brauc visi, un nelielais mašīnu skaits. No tā rodas ļoti patīkams, kamerīgs iespaids, mājīgi un silti ap sirdi.
(Embarassing remarks are not allowed (c) Aria)
Tie, kas ir slinkāki, braukā uz taburetēm.
Šī ir mūsu viesnīca Van Ostade Bicycle Hotel. Ja ieskatās, var redzēt, ka velosipēds karājas virs uzraksta "Hotel". Naktī tas spīd.
Viesnīca ir pavisam vienkārša, bet mums iepatikās, personāls ļoti draudzīgs, ir bezmaksas internets un maksas printeris. Iekšā ir pagalmiņš, kur var pīpēt. Droši vien, var pīpēt arī marihuānu, vismaz tāda sajūta radās, hehe.
Skats no mūsu istabas loga uz iekšpagalmu ar dārziņu. Amsterdamā ir sena šādu dārziņu tradīcija, no kuriem slavenākais ir — Begijnhof. Amsterdamas tūristu kartē tie visi ir atzīmēti, bet iekļūt tajos ne vienmēr ir iespējams, jo mājas ir privātas un eja ir slēgta.
Tualetes numuriņā nav, toties ir izlietne un krāns, kā arī trīs glāzes, kas ļoti noder.
Kāpnes ir ārkārtīgi stāvas, jo ēkas ir šauras. Vispār, visa Amsterdama kopumā izskatās kā Vecrīga. Kā var dzīvot tādās mājās - vispār nevaru iedomāties. Tas ir kā dzīvot muzejā, droši vien pārsteidzoša sajūta.
Kaķus šeit mīl, mēs tos redzējām daudzas reizes, atšķirībā no suņiem. Acīmredzot, suņus ir grūtāk uzturēt nelielu māju apstākļos.
Bet lūk arī pirmais mūsu redzētais kofešops. Tiem, kas dzīvo uz citas planētas, paziņoju. Nīderlandē (pareizais nosaukums tam, ko cilvēki parasti sauc par Holandi) pastāv tā saucamā "iecietības politika" attiecībā uz vieglajām narkotikām. Tas nenozīmē, ka tās ir atļautas de jure (ES neļauj), bet tas nozīmē, ka tās var pārdot un lietot ar noteiktiem ierobežojumiem noteiktās vietās, un policija netraucēs. Iznāk, ka tās ir atļautas de facto.
Kofešops - tā ir vieta, kur jūs varat nopirkt un uzpīpēt tikai hašišu vai marihuānu, ne no kā nebaidoties. Tabaku pīpēt tur parasti ir aizliegts, alkoholu nepārdod nekad. Ēdienu pārdod dažreiz, parasti ir tikai tēja un kafija, maksimums sviestmaize. Kofešops - tas kopumā ir kā bārs, nekādas īpašas atšķirības nav, no kuras puses neskaties. Cilvēkam, kurš neko nezina par marihuānu, izņemot televīzijas šausmu stāstus, tas var likties mežonīgi, bet tā tas patiešām ir. Piedzēries cilvēks vidēji ir bīstamāks, nekā sapīpējies, plus no zāles paģiru parastajā izpratnē nav, tā ka kofešops tādā ziņā ir pat labāks nekā bārs. Mūsu rajonā kofešopi bija mazāk pieklājīgi, nekā centrā, toties cenas zemākas.
Grams maksāja apmēram 6-8 eiro. Grams - tas ir ļoti daudz, cilvēkam, kurš iepriekš nav pīpējis, pietiks vairākām dienām, ja ne nedēļai. Atkarīgs, protams, no vēlamās apreibuma pakāpes un lietošanas veida.
Lūk tāda mašīnīte